Domājot par to, vai mums Latvijā ir vajadzīgas nevalstiskās organizācijas, kopienas, LEADER pieeja, vispirms gribētos sakārtot pamatnostādnes. Protams, koncentrējoties uz laukiem. Jo, pieļauju, ka tieši laukos šībrīža situācijā NVO ieguldījums ir visaktuālākais. Un, protams, pārstāvu taču Latvijas Lauku forumu.
Vispirms: starp jēdzieniem „LAUKI” un „LAUKSAIMNIECĪBA” nevar likt vienlīdzības zīmi. Ar ko tad mēs vienādosim jēdzienu „PILSĒTA”? Ar tirdzniecību? Komunālo saimniecību? Sabiedrisko transportu? Rūpniecību varbūt?
Gan LAUKI, gan PILSĒTA ir cilvēku sabiedrības dzīves telpas. Ar savām priekšrocībām un trūkumiem; ar savu specifiku. Un kā cilvēku sabiedrības dzīves telpas, tās vienlīdz satur gan ekonomiskos, gan sociālos, gan kultūras, izglītības, veselības aizsardzības un visus pārējos komponentus.
Ja pārstājam respektēt laukus kā sabiedrības dzīves telpu, ar visām no tā izrietošajām realitātēm, tad arī rodas absurdie jautājumi, piemēram „Ko jūs ar LEADER pieeju varēsiet izdarīt kopienas ilgtspējas nodrošināšanai, ja pagastā bankrotē cūku ferma ar 30 darbavietām?”.
Šķiet, arī šeit tiek aizmirsts, ka 30 darbavietas nav abstraktas darbavietas. Katram cilvēkam, kurš šeit strādā, ir ģimene, radi, draugi – kopiena. Tātad – visi pagasta iedzīvotāji nebūt nestrādā šai cūku fermā. Katram no viņiem ir plašāks vai šaurāks atbalsta/sociālais loks.
Ņemsim trīs scenārijus:
Šādā gadījumā tradicionāli ir neattīstīta arī mazā uzņēmējdarbība – jo pasīva sabiedrība ir pasīva, cilvēkiem trūkst gan zināšanu, gan uzņēmības. Ja reiz galvenais darba devējs ir bankrotējis, krasi samazinās arī pašvaldības budžeta ieņēmumi, toties pieaug sociālā budžeta izdevumi. Un šajā gadījumā – PAŠVALDĪBA PAT NAV IEINTERESĒTA CILVĒKUS MOTIVĒT PALIKT UZ DZĪVI ŠAI PAGASTĀ. Tādai darbībai nav arī normāla pretsvara, jo nav aktīvas sabiedrības; t.i. – neviena, kas mudinātu pašvaldību teikt – klau, nākam kopā, meklējam risinājumus, lai pārdzīvotu šo kritisko brīdi. Rezultāts – apmēram 30% no bezdarbniekiem aizbrauc uz dzīvi citur, ar visām ģimenēm. 40% paliek bezdarbnieku rindās un noslogo sociālo budžetu, no šiem procentiem apmēram puse pastiprināti lieto alkoholu un sāk zagt; pieaug slodze arī bāriņtiesai, jo šajās ģimenēs ir apdraudēti bērni; iespējams, ka bērni jāievieto sociālās aprūpes iestādēs ārpus pašvaldības teritorijas. Atkal pieaug izdevumi un samazinās iedzīvotāju skaits, skolas pastāvēšana ir apdraudēta. Atlikušie 30% bez darba palikušo atrod sev citas nodarbinātības iespējas, strādā piemājas saimniecībās, sezonas darbos.
Jā, trešais scenārijs ir ekonomiski visnesāpīgākais – 30 bez darba palikušos samērā viegli integrē viņu dzīvesvietas, tāpat – viņu ģimenēm ir vieglāk akceptējama šo cilvēku došanās uz ārzemēm, jo ir jau pierasts, ka viņu nav mājās… Taču – vai tiešām tādu mēs gribētu redzēt mūsu zemi? Bez cilvēkiem? Turklāt – nav jau teikts, ka tā zeme būs mūsu… varbūt dāņu, zviedru, vai vācu, utt. Taču tieši uz šo scenāriju pietiekami strauji ved izpratne, ka LAUKI = LAUKSAIMNIECĪBA.
„Kopienas ilgtspēja” nav ātrs un kampaņveidīgs process. Tieši šo vārdu „ILGT” jau arī ietver starptautiskais termins. Ieguldījums NVO sektorā ir nepieciešams ilgstošai, pastāvīgai un mērķtiecīgai cilvēkkapitāla attīstībai. Tam ir jābūt saprātīgam un nepārtrauktam, jo sabiedriskie procesi ir PROCESI, un procesam ir nepieciešams laiks, mēs nevaram sagaidīt lielāku vai mazāku krīzi, un tikai tad sākt ieguldīt kopienas stiprināšanas darbībās.
Bez šaubām, aktīvs NVO sektors neatrisinās visas krīzes un ātri. Tas tikai mīkstinās šo krīžu ietekmi, padarīs sabiedrību organizētāku un atbildīgāku, gatavāku mainīgām situācijām. Un reizēm tieši tas var būt izšķirošais faktors.
Autore: Ieva Jātniece
Raksts PDF formātā pieejams ŠEIT!
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild biedrība “Latvijas Lauku forums”.