Vieta, kur puikām augt par vīriem
Līva un Ringolds Grāpji no Rīgas uz laukiem daļēji pārcēlušies pirms astoņiem gadiem. Abi ir kopā no sešpadsmit gadu vecuma un saka, ka reiz kādā ballē jau bērnu ratiņos gulējuši blakus, Līva no Raunas, Ringolds – no Rīgas.
Diezgan ilgi bāzes vieta bijusi Cēsis, no kurienes Līva katru dienu braukājusi uz saimniecību Skujenē, bet Ringols pirmdienās kāpis lidmašīnā, lai dotos darbos uz Carlsberg, un piektdien – lidotu atpakaļ. Kad Ringolds beidzis strādāt ārpus Latvijas un nodibinājis savu konsultāciju uzņēmumu, pārcēlušies uz patstāvīgu dzīvi laukos.
Līva stāsta, kā lauki no sestdienu, svētdienu “darbavietas” pārvērtušies par mājām: “Tuvojās gads, kad Rīgā atkal būtu jāpārslēdz īres līgums. Tobrīd mēs dzīvojām lieliskā četru istabu dzīvoklī, jaunajā projektā, turpat kvartālu tālāk bērniem bija bērnudārzs. Abiem labs darbs ar karjerām, kas veiksmīgi attīstījās. Viss it kā labi. Bet tas ikdienas skrējiens bija iegājis mums nepatīkamā gultnē. Mēs abi devāmies komandējumos, brīvdienās, kad pēc garas darbu nedēļas beidzot visi satikāmies, vienmēr bijām piekusuši. Un sākām prātot kā mēs savu ikdienu veidosim tad, kad bērniem būs Rīgā jāuzsāk skolas gaitas. Sapratām, ka mums tad visdrīzāk būs jāalgo katram bērnam sava auklīte, kas pēc skolas izvadā uz ārpusskolas nodarbībām, ka bērnus redzēsim aizvien mazāk. Un kur tad tas viss ved? Salikām kopā finanšu plānus – ienākumus, izdevumus ar aptuvenu nojausmu, ka, ja gribēsim dzīvot tā, ka esam ieplānojuši, būs jāstrādā un jāpelna aizvien vairāk, līdz ar to būt kopā kā ģimene ikdienā varēsim aizvien mazāk.”
Tajā brīdī Pierīgā bijusi nopirkta zeme, kur plānots būvēt māju, taču, kad tikušas zināmas būvniecības izmaksas, sapratuši, ka to patiesībā nemaz nevēlas.
“Tu saproti, ka vairs negribi būt tajā žurku skrējienā. Mēs varējām atļauties uzcelt gan to ieplānoto jauno māju, gan braukt ar jaunām mašīnām, bet, vai tas ir tas, ko vajag? Jo tu vairāk atļaujies, Tavas vajadzības pēc šķietamās pārticības un lietām aizvien pieaug. Līdz ar to, Tev arī ir vairāk jāstrādā. Un, jo Tu vairāk strādā, Tu vairāk piekūsti, tāpēc Tev aizvien vairāk resursi ir nepieciešami, lai atpūstos. Mums gribējās vairāk būt kopā ar bērniem un ļoti svarīga šķita, ka puikām ir vieta, kur izaugt par vīriem, bet pilsētā bija sajūta, ka tas nav iespējams”- tā Ringolds saka par lēmumu pārskatīt prioritātes.
Līva un Ringolds savas bērnības ir pavadījuši laukos, un uz laukiem braukt vienmēr ir šķitis dabiski, tikai, ne vienmēr racionāli: “Bija mazliet apnicis, ka jau gadiem mēs šeit brīvdienās braucām, lai nopļautu zāli. Sanāk tā: tu atbrauc, sakop, tikko esi nopļāvis zāli, tev jāsēžas mašīnā un jābrauc projām. Atbrauc, atkal tas pats. Svētdienās negribējās doties prom, nepaspējām izbaudīt būšanu laukos”, saka Līva.
Vienā brīdī blakus lauku mājai, kas ir Ringolda tēva dzimtas īpašums, bijis sludinājums ar iespēju iegādāties 40ha lauksaimniecības zemi. Tas arī bija izšķirošais grūdiens, lai nolemtu par labu plānam pārcelties uz laukiem un sāktu tur saimniekot. Reljefs šeit ir ļoti izteikts un zemes nav īpaši auglīgas, tāpēc šai vietā vispiemērotākā ir liellopu audzēšana. Grāpji nolēma iegādāties lēnaudzīgo, pēc izmēra nelielo Galloway šķirnes ganāmpulku. Ar šīs šķirnes liellopiem tiek apsaimniekotas Latvijas Dabas fonda teritorijas. Laukā tie dzīvo visu gadu.
Ringolds savu pārdošanas un mārketinga konsultanta darbu var darīt arī no laukiem, un tas aizvien ir pamata ienākumu avots: “Gotiņas veido ainavu, tas ir hobijs, dzīves veids. Veids, kā uzturēt saimniecību. Mēs gaļu pārdodam, ir nauda, lai nosegtu saimniecības izdevumus, lai varam būt šeit, lai te viss ir sakārtots. Līvas pienākumos ir komunikācija ar klientiem un liellopu gaļas piegādes uz Rīgu.”
Ģimene Cēsīs īrē nelielu dzīvokli, lai bērniem būtu “pieturas punkts” tuvāk skolai, tur bērniem stāv velosipēdi, un tiek arī mazliet pilsētas dzīves. Līva saka: “Viņi ir laimīgi par iespēju piedzīvot šo ikdienas dažādību. Draugi viņiem šobrīd ir ļoti svarīgi, un, ņemot vērā, ka dzīvojam viensētā patālu no ciemiem un pilsētām, arī bērnu šeit apkārt tuvos kaimiņos nav. Kad viss bija slēgts un viss bija attālināti, mēs braucām uz Cēsīm, lai bērni satiktu draugus. Pils parkā kopā pašļūktu ar ragaviņām, tāpāt arī aizietu kopā ar riteņiem pabraukāt.”
Attālums līdz Cēsīm ir 37 km, jeb 40 – 50 minūtes vienā virzienā. Tas nozīmē īpašu dienas ritmu: “Pie braukšanas un ceļa pierod. Tad, kad skola notika un bija ziema, lai es spētu pati pamosties, pavingrot un dīķī no rīta nopeldēties, man bija jāceļas četros. Tad, sešos modinām bērnus, un vēlākais septiņos, izbraucam uz skolu un astoņos esam Cēsīs. Vēl viena būtiska lieta- bērniem brokastis pasniedzu mašīnā, kad jau tuvojamies Cēsīm, jo ceļš ir stipri līkumots un lielākoties ar grants segumu. Tas ir izaicinājums vestibulārajam aparātam. Biešu zupu pilnīgi noteikti nevajag ēst pirms došanās ceļā – pārbaudīts! Līdz ko ainaviski līkumotais ceļa gabals ir beidzies, piestājam autobusa pieturā un tad ar skatu uz zirgu ganībām, pabrokastojam. Jā, tās ir 40 minūtes ceļā, tomēr tās nav 40 minūtes Rīgas sastrēgumos, tās ir 40 minūtes ar fantastiskiem dabas skatiem. Saullēktiem, saulrietiem, mežiem, miglas pielietām pļavām rītausmā, sasnigušām mazām un lielām eglītēm. Tas ik reiz ir piedzīvojums. Kad nakšņojam Cēsīs, bērni pabrokasto un uz skolu dodas ar velosipēdiem. Ceļš vijas caur vecpilsētu, gar skaisto atjaunoto baznīcu, Rožu laukumu, tāda romantiska būšana. Kad iepriekš pamata dzīvesvieta bija Cēsīs un bērnus ar mašīnu izvadāju līdz skolai, bērnudārzam, jā, mēs varējām bieži vien ilgāk no rītiem pagulēt, bet tas ieguvums, ko jūtam ar braukāšanu, esam spiesti būt organizētāki, laicīgāk lietas ieplānot. Novērtēju tās klātesamības 40 minūtes, kad varam ļauties nesteidzīgām sarunām par dzīvi. Tas, protams, nenozīmē, ka vienmēr visur esam laikā. ”
Jautāta par to, vai pietrūkst Rīgas dzīves, Līva atbild: “ Uz Rīgu dodamies baudīt teātra izrādes, kino, muzejus, kad viss aktīvi notiek. Mēs braucam gaļiņu aizvest cilvēkiem. Es domāju, kad man doties uz Rīgu ir bijusi reāla vajadzība? Lai bērniem nopirktu drēbes. Bet arī tad – Covid laikā esam iemācījušies visu pasūtīt internetā un paciņu atgādā. Rīga ir brīnišķīga pilsēta ar visu to, ko tā piedāvā, tur dzīvo draugi. Tomēr, kad esi vienu dienu aktīvi bijis Rīgā, vakarpusē ir mazliet pārsātinājuma sajūta, kā saka “dulla” galva. Tā enerģija, kas apkārt ir ļoti intensīva. Kad esi padzīvojis laukos un pieradis pie spēcīgas dabas klātesamības, savas frekvences, ilgstoša būšana prom pilsētvidē, nogurdina, gribas atgriezties lai vienkārši atgultos zālītē, sniega kupenā, sazemētos.”
Ringolds piebilst: “Tāpēc mēs arī braucām katras brīvdienas uz šejieni, jo te varēja atkopties no Rīgas. Un tad tu atkal brauc atpakaļ un darbojies. Tas bija viens no tiem punktiem, kāpēc mēs šeit izvēlējāmies savu dzīvi veidot, jo šeit bija labi! Sākās jautājums, kā mēs varam šeit nonākt uz pavisam. Sākumā bija ideja audzēt liellopus un to attīstīt kā pamatbiznesu – galveno ienākumu avotu, no kura var dzīvot laukos. Bet tā īsti nesanāk. Tas arī ir OK. Esam sapratuši, ka ir iespējams un nepieciešams savienot vairākas ienākumu un darbošanās nozares.”
Līva gājusi kursos, lai iegūtu liellopu audzēšanai nepieciešamos dokumentus: “Interesanti sakrita, ka procesā uz saimniecības izveidi bija vairākas epizodes, kad tiek prasīta lauksaimnieciskā izglītība. Man ir ģeogrāfijas bakalaurs, vides pārvaldības maģistrs. Lai manu izglītību varētu noformulēt kā izglītību lauksaimniecības nozarē, tika saskaitīti apgūto kursu kredītpunkti, un kā izrādās, esmu studiju gados apguvusi atslēgas kursus, lai manu izglītību šajā rāmītī varētu legāli ietilpināt. Līdz ar to man bija iespēja iegādāties lauksaimniecības zemi.”, viņa smaida.
Mācīšanās process nekad neapstājas, Ringoldam pilns plaukts mācību grāmatu, taču Grāpji saka, ka tās vairāk ir par ārzemju pieredzi, un ar Latvijas ierasto praksi maz saskan, saimnieciskie aprēķini arī ir savādāki, tāpēc nav izdevies pasaistīt arī projektu finansējumu.
Pirmais gads ar govīm ir bijis grūts. Līva stāsta, kā ziemā cīnījusies par jaundzimušo teliņu izdzīvošanu: “Pirmajā gadā vīrs pa darba dienām bija ārpus Latvijas, es viena pati biju šeit saimniece. Un mēs nopirkām ganāmpulku, bullis bija visu laiku stāvējis klāt. Nebija nekādas plānotās dzemdības. Un dzemdības sanāca ziemā. Pirmais teļš piedzima milzīgā putenī. Gotiņai, acīmredzami, pēc dzemdībām bija mazliet šoka stāvoklis, viņa to nepieņēma. Pusi dienas kopā ar mazo sēdēju ganībās, abi sildījāmies ik pa brīdim, ieritinoties siena rullī. Tajā brīdī, kad es sapratu, ka nevaru viņu salabināt ar mammu un teliņš salst nost, es viņu nesu mājās uz vannu sildīt un bužināt. Sniegs bija pāri ceļgalam. Tas bija gads, kad bija fiziski un emocionāli ļoti grūti. Nomira, šķiet, puse no teliņiem, kas bija plānoti, ka piedzims. Un katrs gadījums bija atšķirīgs. Pēc smagām dzemdībām, nomira arī bara barvede, mana mīļā Purene. Tobrīd bija tā, ka šķita – nu viss, nē, šo mums nevajag. Pamatīga dzīves skola. Kad sākām runāt ar citiem lauksaimniekiem, izrādījās, ka tas ir bijis gads, kad daudzās saimniecībās bija neizskaidrojami apstākļi saistībā ar teliņu piedzimšanu.
Dzīve norūda, tu sāc saprast, kas un kā, izproti, mācies, piemērojies un spēj saredzēt daudz vairāk kā spēji iedomāties. Un tās situācijas tiek jaunas un jaunas piespēlētas. Šobrīd, redzot piedzimstam teliņu, mēs jau zinām aptuveno scenāriju, varbūtības, riskus, ar iekšēju “čuju un ņuhu” jūtam, kas jādara. Mēs darām maksimumu, ko varam izdarīt. Ja neizdodas, neizdodas. Bet tad tu zini, ka esi izdarījis visu, ko varēji. Panika jau tāpat mēdz būt, bez tā nekā. Maijs un jūnijs ir laiks, kad saimniecībā dzimst teliņi, tas ir intensīvi un ļoti nogurdinoši. Jo, protams, ka paralēli ir bērniem skolas noslēgums, siltumnīca, dārzs.. darbu virpulis. Un tik jūtami saulīte palīdz ar to spēcīgo enerģētiku, kas valda ap Saulgriežu laiku. Mūsu spēkos ir daudz, un, ja gribam, mēs varam ļoti daudz paveikt.”
Arī Ringolds saka, ka atbildība par dzīvniekiem un to veselības problēmas ir pats smagākais laukos, taču ne tādēļ vajadzētu padoties: “Izņemot to, man liekas, nevienu brīdi nav bijusi sajūta, ka ir grūti. Protams, ir kaut kādas lietas, kas tev ir jāpaspēj, bet tas jau tā ir jebkurā darbā. Tas ir process, kā jebkurā lietā. Tu pamēģini, uzsāc kaut ko. Saproti, vai šis strādā, vai nestrādā. Tu pielāgojies. Ja mēs izplānotu un darītu tikai to, kas izplānots, tad neviens nebūtu veiksmīgs. Tāpat arī šeit.”
Ģimene iesaistās arī vietējā sabiedriskajā dzīvē. Līva stāsta par Skujenes ciema kopienas aktivitātēm, kurās piedalījusies: “Zaubē katru gadu noris kulinārais festivāls. Sanācām kopā Skujenes viedajā ciemā un izplānojām ko mēs no sevis varam dot īpašu, kā sevi vislabāk reprezentēt. Tad nu tapa visādi gastronomiskie brīnumi – viss, kas saistīts ar skujām, pat marinēti čiekuri. Šķiet, šis brīdis bija arī aizsākums brīnišķīgajam uzņēmumam – Da’ziepe, kur mūsu radošā kaimiņiene Dace, piekopjot bezatlikumu dzīvesveidu, sāka gatavot vērtīgas un skaistas ziepes, izmantojot dzīvnieku taukus. Kad man jautāja, ko es no sevis varētu dot, man radās doma, ka cilvēkiem noteikti noderētu kvēpeklīši. Tirgot es neko negribēju, tāpēc festivālā Skujenes stendā izveidoju radošo stūrīti, saklāju uz zemes paklājus, saliku maisus, pildītus ar sienu, kur piesēst, arī podos ziedošās rozes līdzi biju paņēmusi. Stāstīju par kvēpeklīšiem un katram interesentam bija iespēja sev tādu no maniem sagatavotajiem materiāliem pagatavot. Lai priecīgāk, ar hennu piedāvāju uz rokas uzzīmēt Skujenes pļavu vai Skujenes mežu. Kā jau tirgošanās vietā, cilvēki jautāja- cik tas maksā. Kad atbilde bija – “necik, tāpat no sirds”, bija vērojams samulsums un neizpratne, kas drīz vien pārvērtās daudzos smaidos un milzu sirsnīgā pasākumā. Enerģijas apmaiņa bija fantastiska visos līmeņos.
Kad Skujene svinēja savu dzimšanas dienu, kaimiņiene Signe, kura ir bezglutēna makaronu burve, jau daudzus gadus audzē kvinoju, amarantu un radījusi uzņēmumu “GustsApinis” ieteicās, ka man būtu kaut kas jāizdara ar to Skujenes autobusa pieturu. Tā nu ar vīriņu nolēmām uzdāvināt Skujenei svētkos izkrāsotu pieturu. Bija ideja, bet pieredzes nekādas. Tā nu nedēļu pavadīju Skujenes centrā, krāsojot, iepazinos ar daudziem foršiem skujeniešiem, kuriem interesēja, ko nu es tur tagad daru. Krāsojot ieaugu Skujenē. Tapa vieta, kur sauli un siltumu smelties. Dzeltena un ar mežiem. Svētku laikā, visiem bija iespēja samīļot Skujeni ar savām krāsainajām plaukstām, tās nospiedumus atstājot uz iekšējās sienas. Siltas domas tika sienā ielietas. Tā bija radoša būšana un darbošanās, kopā ar vietējiem piederības sajūtas un kopības veidošanā. ”
Ringolds saka, ka jūtama atšķirība starp jaunienācējiem un tiem, kas visu dzīvi nodzīvojuši laukos, citāda pasaules pieredze, skatījums, gadu gājums, iedzimtie laucinieki esot arī intravertāki. Tomēr, kopumā laukiem šīs atšķirības tikai nāk par labu, jo bagātina un ievieš daudzveidību laukos.
Līva stāsta par kopienas iniciatīvām Viedās Skujenes veidošanā: “ “Viedajā Skujenē” ražotāji un aktīvisti sanāk kopā un mēģina rast veidus, stratēģijas, veidot pasākumus, lai Skujene tiktu pamanīta uz Pasaules un Latvijas kartes. Tikko maija beigās, mūsu aktīvā Signe Šlosberga bija noorganizējusi programmu jaunajai Cēsu novada vadībai, pierunājusi, lai atbrauc uz Skujeni ciemos, apskata, pagaršo Skuijenes garšu. Brīnišķa viena cilvēka ideja, kas pavilka līdzi visus pārējos un mēs klusi un spēcīgi pacēlām to roku – te mēs esam. Paldies viņai par nenogurstošo vēlmi un degsmi radīt un iedvesmot. Kopienā ir vairāki aktīvi mājražotāji, kas jau gadiem pierādījuši, ka, par spīti kartē tālajai un pilsētniekam varbūt mazliet neērtajai lokācijai – ir vērts uz Skujeni atbraukt! Indrānu saimniecība, kuri ražo dažādus gardumus no dabas veltēm, piemēram liepziedu marmelādes, Elkas kalna saimniecība, kur sākas Gauja un var nobaudīt gardas zupas, un arī nakšņot, GustsApinis ar savām revolucionārajām pastām un mega enerģijas lādiņu, Senlietu muzejs ar savu kolosālo ekspozīciju milzu angārā.. Nesen Viedās Skujenes centrā tikāmies uz lekciju par produktu dizainu un laišanu tirgū, ko mums uzdāvināja Santa Mazūre, kura ar ģimeni nesen sākusi dzīvot Vecskujenē. Un tūlīt jau atkal būs Mājas kafejnīcu dienas, ko noteikti iesakām apmeklēt. Tā ir unikāla iespēja pabūt Skujenē un gardi pavadīt laiku. Saimnieki pie sevis uzbur pasakas, ko vērts piedzīvot.”
Kāpēc nākt dzīvot uz laukiem? Kā nenobīties, un pie pirmajām grūtībām neatmest visam ar roku?
Ringolds saka, ka vajag tikai mēģināt, jo, ja nemēģināsi, tad tiešām nesanāks. Mūsdienu dzīve ļauj laukos dzīvot ļoti dažādi: “Ne jau visiem laukos jānodarbojas ar lauksaimniecību. Laukos var darīt ļoti dažādas lietas. It sevišķi mūsdienu digitālajā laikmetā pavisam daudz var darīt! Tepat kaimiņos mums ir ģimene, kas rīko bērnu nometnes, treniņus. Pie Zaubes ir jaunieši, kas iekopuši skaistu sētu, paši strādā attālināti, rīko pasākumus, veido dizainus.”
Pēc Līvas domām, viens no lielākajiem bonusiem, dzīvojot laukos, ir dārzs un pašu rokām tajā audzētais: “Tiešām ārkārtīgi patīkami, ka vari ēst savā dārzā izaudzēto. Mums tuvākais veikals ir Skujenē, tie ir 7 km, turklāt Skujenes veikalā vasarā nevar nopirkt dilles, salātus, lokus, zemenes – tas nav pieprasīts, jo cilvēki to izaudzē paši. Dažreiz var. Bet, ņemot vērā, ka uz veikalu tik bieži nebraucam, tad mājās izaudzētais ir pašsaprotama nepieciešamība. Tāpēc tās agrās zemenes siltumnīcā, pēcāk dārzā, garšo tik ļoti labi! Pilsētā tirgū, veikalā tu vari kaut vairākas reizes dienā aiziet nopirkt visu, ko sirds vēlas, un tas pat vairs nešķiet tik īpaši. Līdz ar to, bieži vien to ēdienu tik ļoti nenovērtē. Kad esi pats uzrušinājis, iekopis, iesējis, laistījis un skatījies kā pa milimetram izaug tavs ēdiens, tad katra mazākā dilles lapiņa ir vērtība! Un tas prieks kā vecākam noraudzīties, ka bērni iebrien dārzā noraut tās zirņu pākstis. Kur paši nesen zirnīšus pavasarī zemē lika un ir sagaidījuši tos izaugam. Un te Tu vairs neanalizē kas ir lētāk vai kas ir dārgāk – nopirkt veikalā vai izaudzēt, jo tā ir skaista pieredze, īsta būšana. Ar mīlestību saimniekot te, laukos.”
Darbs laukos nekad nebūs izdarīts līdz galam, bet Līvai un Ringoldam ir recepte, kā ar to tikt galā: “Viss atkarīgs no tā, kā tu uz to skaties. Tev dobe var būt aizaugusi, var būt izravēta. Tu vari skriet pārguris, mēģinot visu padarīt, bet, vari arī piesēst, novērtēt to, kas ir, palasīt grāmatu, pabūt un tad atkal darboties tālāk. Jebkuru lietu, kas tev nāk pretī, var uztvert divējādi. Vari pa galvu, kaklu skriet sienā, bet vari arī neskriet.”
📷 Rakstam pievienotas Gintas Zīvertes fotogrāfijas.
Stāstu sagatavoja “Latvijas Lauku forums” un Vidzemes plānošanas reģions, stāsts tapis “Apvārsnis 2020” projekta “PoliRural” ietvaros.
Jaunienācēji lauku telpā ir viena no prioritārajām kopienas grupām, kurām šobrīd pievērsta pastiprināta uzmanība. Latvijas lauki iztukšojas un nepieciešamas rīcības, lai ne tikai stiprinātu tās iedzīvotāju grupas, kas tur joprojām mīt, bet radītu labvēlīgu vidi arī jauniem iedzīvotājiem. Vairāk par projektu angļu valodā uzziniet https://polirural.eu/.