Dzintara ogas sudraba zaros
Smiltenes novada Variņu pagastā 15 ha platībā aug smiltsērkšķi un saimniecībā “Amberfarm” top dažādi smiltsērkšķu produkti. Te saimnieko Zita un Andrejs. Jauno kociņu sudrabpelēkajos zaros savērtas dzintarkrāsas krelles, oga pie ogas. Andrejs saka – Latvijas vērtīgākā oga, grūti novācama, sarežģīti apstrādājama, ilgi auklējama.
Pāriešana uz pilnīgu dzīvi laukos arī Zitai un Andrejam nav notikusi pēkšņi, pagājis ilgs laiks, kamēr pieņemts gala lēmums.
“Mums vēsture tāda pagarāka. Šis īpašums ir mūsu vecā tēva īpašums. Caur visādiem notikumiem 2007.gadā man bija iespēja atpirkt no brālēna zemi, daļu. Pagājušā gadā mēs piepirkām klāt vēl citu dzimtas īpašumu, kas kādreiz bija, atpirkām nu jau no zviedriem. Sastādījām tur smiltsērkšķus. No 2007.gada bijām tikai sestdienas, svētdienas lauku braucēji. Zemes izīrējām. Man bizness bija Rīgā. Pļāvām šeit, ņēmāmies, ņēmāmies, līdz vienā brīdī sapratām, ka vajadzētu pievienot kādu vērtību, sākt kaut ko mazliet pelnīt. Citādi jāmaksā zemes nodoklis par tām milzīgām zemēm. Sākām apmeklēt dažādus kursus, seminārus, skatīties, ko mēs varētu darīt laukos. Trāpījām uz smiltsērkšķu audzēšanas kursiem, izmācījāmies, padomājām – jā, tas varētu būt priekš mums.
Tas nebija ātri, tikai 2016.gadā mēs iestādījām pirmos laukus, 10 gadi pagāja! Kopām paši, kādam maksājām, kas palīdz kopt. Tad vienā brīdī sapratām, ka vairāk un vairāk laika vajag. Un ražas nāk, un kopšana. Un jāsāk domāt, kur to likt. 2016.gadā mums ogas vēl nebija, bet mēs jau pirmo produktu izdomājām, kas mums varētu būt. Sākām to formēt – smiltsērkšķu sula saldēta pudelītē. Un tie pirmie produkti, protams, bija šausmīgi! Gan noformējums, gan tehnoloģija, viss,” Andrejs ar smaidu stāsta par pirmsākumiem.
Dzīvojot divās vietās, patiesībā, nedzīvo nevienā no tām. Ar ES līdzekļu atbalstu iestādīti gandrīz 10 ha smiltsērkšķu, un sagadījies, ka tajā vasarā bijis pamatīgs sausums, kociņi nemitīgi jālaista, biežā braukāšana 130 km no Rīgas Andrejam likusi izlemt: “ Es jutu, ka man Rīgā iet šķērsām, un te iet šķērsām. 2018.gadā izlēmu, ka Rīgu atstāju aizmugurē. Ģimene vēl gadu bija Rīgā, bet pagājušā gadā mēs jau visi pārcēlāmies, esam šeit no 2020.gada.”
Lai arī varētu šķist, ka smiltsērkšķis bija galvenais, kāpēc pārcelties uz laukiem, tomēr Andrejs saka, ka īstie iemesli bijuši citi: “Viss jau notika galvā. Apnikums, pilsētas apnikums, smagums, skriešana Rīgā nogurdināja. Kaut gan, šeit jau nav savādāk, tikai nomainījās vieta. Sieva saka: “Nu kas tad mainījies? Tu tāpat skrien kā Rīgā skrēji!” Toties, es dzīvoju tādā vidē, kur es gribu dzīvot. Man ir suņi, man ir kaķi, apkārtne. Stress ir tas pats, jā! Bet es dzīvoju tai vidē, kur es gribu dzīvot. Atpūsties gan te ir grūtāk. Nevar atrauties no darba. Tev darbs visu laiku ir apkārt, acīs durās. Aizej, padari, tur jau aiziet stundiņa, tur aiziet stundiņa. Rīgā ir savādāk – atnāc mājās, tev nav darba apkārt. Bet šeit viss ir apkārt, un sevi visu laiku ir jādisciplinē. Pastāv liela izdegšanas iespēja.”
Ģimene līdz galam vēl nav izlēmuši – vai šis būs dzīvesveida vai biznesa projekts. Pēc Andreja vārdiem, šobrīd smiltsērkšķi var uzturēt sezonas strādniekus un vienu ģimenes cilvēku, ne vairāk. Jāpieņem iekšējais lēmums- vai atstāt kā ir, vai mesties iekšā īstā biznesā, ar aizdevumiem, ķīlām, investīcijām… vai arī laimīgi dzīvot ar to, kas ir. Zita aizvien strādā arī pamatdarbā Smiltenē, bet Andrejam saimniecība tagad ir pamatnodarbošanās.
Andrejs stāsta par savu uzņēmēja pieredzi Rīgā: “Man bija vairāki biznesi. Drukas bizness – reklāmas materiāli, visāda veida drukas, gravēšanas, frēzēšanas. Tas bija viens bizness. Tad es strādāju arī ugunsdrošības un darba aizsardzības jomā par vadītāju vienā kompānijā. Tā pieredze man ļoti noder šeit. Arī tā izglītība, kas ir iegūta savā laikā, – mārketings un tirdzniecība. Man ir vairākas izglītības, tāpēc nespēju iedomāties, kā ir tiem, kas nav mācījušies neko no tā. Izglītība un pieredze palīdz izveidot produktu, palīdz piedāvāt, tirgot. Katra iegūtā zināšana noder, katra mazā pozīcija. Tāpat ugunsdrošība, darba aizsardzība. Savā saimniecībā man būtu jāņem kāds speciālists no malas, bet es to daru pats. Pagājšgad beidzu augu tehniķus Priekuļos. Visu laiku jāmācās, jāpilnveidojas.”
Ir periodi, kad neiet labi. Covid-19 apstādināja tūrismu, bet saimniecībai tūrisms ir viens no ienākumu avotiem. Un, kad vīruss atkāpjas, cilvēki aizcietušies pēc ārzemju ceļojumiem, vairāk grib braukt uz ārzemēm, nevis tepat. Andreja pieredze un izglītība ir drošības spilvens aizvien – apziņa, ka, ja viss pēkšņi ir pavisam slikti, bez iztikšanas jau nu nepaliks. Un nav no tā jākaunas, jākaunas ir bez darba slaistīties apkārt un dzīvot uz citu rēķina, tas gan. Ģimene nemitīgi eksperimentē un skatās vēl dažādas saimniekošanas iespējas. Tomēr, Andrejaprāt, tāda attieksme ir ar divējādu dabu: “Tāds viedoklis var būt arī bīstams. Var būt ne šis, ne tas. Labāk būt karstam vai aukstam, nekā remdenam. Ne šur, ne tur līdz galam pozitīvi. Mēs taustāmies daudzās sfērās. Šogad iestādījām rudzupuķes, ko likt klāt smiltsērkšķu tējai. Pagājušā gadā mēģinājām ar ķiplokiem. Ar kartupeļiem, ar visādiem papildus elementiem. Testējam, skatāmies, kas var iet, kas nevar iet. Ja neaiziet, mīnuss. Cik ilgi to mīnusu vilksi! Sākam domāt, varbūt neeksperimentēt uz to virzienu. Pieredze rāda, ka varbūt vērts ieguldīt tajā, kas jau ir, nekā ņemties vēl papildus. Tas ir tāds novērojums, bet nu skatīsimies.”
Tomēr, tāpat kā lielākā daļa mūsu satikto jaunienācēju, arī “Amberfarm” par lielāko izaicinājumu min uzticamu darbinieku trūkumu. “Trūkst stabilu darbinieku, nav, uz ko paļauties. Sezonā ir grūti atrast cilvēkus, kas apzinīgi izdarīs darbu, laicīgi atnāks darbā. Tas ir mīnuss. Neko īpaši dižu nevajag. Vajag vienkārši apzinīgu, godīgu cilvēku, un viss. Piemēram, atbildības sajūta: mēs sarunājam – tad un tad, tik un tik. Nē, nekā tamlīdzīga! Brīvi! Solījumi… pat nepiezvana, ka nebūs. Tas tomēr ir kaut kāds izglītības jautājums,” šķendējas Andrejs.
Saimniekošanā tiek aktīvi ieguldīti dažādu projektu līdzekļi, īstenoti 2 LEADER projekti iekārtu iegādei, tāpat Lauku atbalsta programmas finansējums piesaistīts smiltsērkšķu stādiem. Arī pašvaldības granti uzņēmējdarbības veicināšanai tiek likti lietā, un kopumā izveidojusies laba sadarbība ar pašvaldību, īpaši ar Tūrisma centru. Atrašanās vieta saimniecībai gan ir īpatnēja: “Mums te ir sarežģīti– es esmu Smiltenes novadā, bet iebraukšana ir no Gulbenes novada. Sanāk tā, ka tūrisma zīme jāprasa Gulbenes novadam, nevis Smiltenes novadam, bet es neesmu gulbenietis. Tad es tur pierīvējos visādiem veidiem. Bet Gulbenes tūrisma centrs arī mūs pieņēmuši kā savējos. Mēs esam pa ceļam uz Gulbeni, viņi ir ieinteresēti vēl kādu punktu paņemt.”
Dinamikas un dzīves ritma maiņas, tik krasi mainot dzīvesveidu no galvaspilsētas uz laukiem, esot ļoti jūtamas. Andrejs stāsta, kā ar to prot sadzīvot: “Grūtākais, iebraucot no Rīgas aktivitātes, plūsmas – te ir pārāk liels klusums. Tas mazliet traucē, un tāpēc es arī iesaistos visādos projektos. Vienkārši tā vide… es iebraucu Rīgā, tur ir enerģija! Tur ir tāda sava veida enerģija! Dienu pabraukāju tur, un, braucot ārā, jau velk uz mājām. To vienu dienu pieņem, ir labi, bet visu laiku es negribētu vairs, ļoti nogurst. Bet tā enerģija, tomēr, kaut kādā mērā pietrūkst. Rīgā visu laiku ir plūsma. Aktivitāte un nauda visu laiku cirkulē. Te ir nedēļa tukša, tad ir nedēļas nogale vai izstāde, vai tirgus, vai grupa. Pa vidu piegāde uz veikaliem. Viļņveidīgi, cita veida ritms. Pie tā ir jāpierod, jābūt pacietīgam.”
Andrejs kandidējis pašvaldības vēlēšanās, taču atzīst, ka pietrūcis laika tam pievērsties tik nopietni, cik tas būtu bijis nepieciešams. Tāpat arī apziņa, ka nevarēs veltīt tik daudz enerģijas, cik pats uzskata par vajadzīgu, liedz pievienoties vietējai biedrībai. Toties, vilkmi socializēties un iedzimto patiku uz disciplīnu Andrejs piepildījis, iestājoties Zemessardzē.
Draugi un paziņas uz vietas iegūti caur lietišķo saskarsmi: “Vietējie, kas palīdzēja man šo visu uzbūvēt. Celtnieki… un tad ķēdīte aiziet. Vajag tehniku, iesaka viens otram. Tīklošanās veidojas. Ir cilvēki, ar kuriem es komunicēju. Cilvēciskās attiecības ar laiku normāli izveidojas. Godīga attieksme pret cilvēku. Ja esi parādā, vai esi kļūdījies, atzīsti, ka esi kļūdījies un viss. Cilvēks jau saprot, un kopumā cilvēki apkārt ir atbalstoši. Es vēl šobrīd iedzīvojos un iepazīstu cilvēkus, lēnām mani pašu sāk pazīt Smiltenes novadā. Uztaisījām jubilejas produktus sakarā ar Smiltenes simtgadi. Lēnām atpazīst uzņēmumu, bet, vai mani kā personu, es neesmu pārliecināts.”
Andrejs par savu atnākšanu laukos un draugu, radu attieksmi runā ar veselīgu ironiju: “Es jau pats tā pasniedzu, ka te ir divi varianti -drosmīgi vai muļķīgi. Kurš tad tev teiks, ka esi muļķis! Drosmīgi, protams, ka drosmīgi! Es pats kādreiz tā pārdomāju… Lai nopelnītu vienu eiro šeit, ir trīs reizes vairāk jāstrādā, nekā Rīgā, jāiegulda trīs reizes vairāk laika. Un, tomēr, es šeit jūtos labi.”
📷 Rakstam pievienotas Gintas Zīvertes fotogrāfijas.
Stāstu sagatavoja “Latvijas Lauku forums” un Vidzemes plānošanas reģions, stāsts tapis “Apvārsnis 2020” projekta “PoliRural” ietvaros.
Jaunienācēji lauku telpā ir viena no prioritārajām kopienas grupām, kurām šobrīd pievērsta pastiprināta uzmanība. Latvijas lauki iztukšojas un nepieciešamas rīcības, lai ne tikai stiprinātu tās iedzīvotāju grupas, kas tur joprojām mīt, bet radītu labvēlīgu vidi arī jauniem iedzīvotājiem. Vairāk par projektu angļu valodā uzziniet https://polirural.eu/.
