Atgādinājums par iztēli
Ivonna un Eli uz Latvijas laukiem atnāca no Kanādas, Toronto. Ivonna strādā mūzikas industrijā, nodarbojas ar mūziķu reklāmu, Eli pats ir mūziķis, taču, ne tikai – viņš arī “sacer” un izgatavo mēbeles. Sākotnēji par Latviju domājuši kā par valsti, kur pavadīt atvaļinājumus un brīvdienas, jo Ivonnai ir latviskās saknes. Taču, Latvijas daba abus tā apbūrusi, ka jau 3 gadus pāris dzīvo šeit pastāvīgi.
Mājas Straupes pagastā palīdzējis atrast nekustamo īpašumu aģents. Džeremi ir ceļotāji, tādēļ īpašums skatīts netālu no Rīgas, no lidostas. Latvijā Ivonnai un Eli ir bijuši draugi arī iepriekš. Gribējies būt tuvu kādai radošai, mākslinieciskai kopienai. Bet, kā saka Ivonna: “Mums tik ļoti paveicās, mēs dabūjām daudz vairāk.”
Kamēr tikšanās ar īstajām mājām vēl bijusi procesā, apmetušies Vecrīgā un pirmā vieta, kurp devušies, bijis kāds Latvijas amatnieku un mājražotāju veikals. Redzētais tik ļoti iedvesmojis, ka gribējies kļūt par daļu no Latvijas kultūras. Septembrī nekustamo īpašumu aģents piezvanījis un teicis: “Es atradu vietu.”
Ivonna un Eli jau oktobrī sākuši pakot mantas un kārtot dokumentus, bet ieradušies mājās 2.decembrī. Ivonna stāsta: “Tas bija ļoti romantiski un burvīgi. Bija ļoti kluss un daudz sniega. Mēs šeit nevienu nezinājām. Tas bija pārsteidzošs brīdis.”
Džeremi vēl nerunā latviski, valodas barjera aizvien pastāv, taču Ivonna un Eli to neuzskata par nopietnu šķērsli. “Jā, no sākuma, kad devāmies uz veikalu, vienmēr jautājām, vai kāds runā angliski. Mums te notiek ballītes un bārbekjū, mums ir lieliski, brīnišķīgi kaimiņi, un Katja (ģimenes draudzene) vienmēr mūs iepazīstina ar saviem draugiem. Ir daudz draugu Rīgā, emigranti no citām valstīm, kuri brauc šurp no pilsētas, lai šeit padzīvotu nedēļas nogales.”
Ivonna un Eli gribējuši dalīties gan ar Latvijas kultūras, gan dabas dārgumiem, tādēļ izveidojuši glempingu, kur piedāvā izbaudīt “lēno dzīvošanu”. Eli pats izgatavojis teju visas mēbeles, viss dizains ir veidots pašu prātiem un rokām. Mājīgais, elegantais dizains pievilinājis pasūtījumus, un tagad paralēli mūzikas industrijas dizainam Džeremi projektē arī interjerus. Eli gan sūrojas, ka akūti nepieciešams atvaļinājums, jo kopš ievākšanās Straupē nav bijis nevienas brīvdienas. Divus gadus smagi, lai arī skaisti strādāts pie māju iekārtošanas, protams, arī savs attālinātais mūzikas bizness, un tagad vēl sākuši nākt pasūtījumi – jāuzņem arī “lēnās dzīvošanas” viesi glempingā.
Par dzīvošanu laukos Ivonna saka: “Daba ir pārsteidzoša, bet mūsu kaimiņi ir neticami. Mēs šeit satikām tik daudz draugu! Piemēram, Facebook emigrantu grupā bija ziņas, “Gribam pārvākties uz Latviju, bet mazliet baidāmies pārcelties uz laukiem, jo cilvēki nerunā angliski”, un mēs gribam teikt: “Nāc uz laukiem, jo tu sadraudzēsies daudz vieglāk, cilvēki šeit ir daudz tuvāk, un vienmēr būs tev blakus. Viņi vienmēr palīdzēs, un jums ir kopiena, tā šeit ir tik cieša un ļoti atbalstoša”. Ja mēs būtu Rīgā, mums būtu garlaicīgi, bet šeit nekad nav garlaicīgi. Vienmēr kaut kas notiek. Labā nozīmē esam vienmēr aizņemti, jo mums tas patīk. Kad esi atvērts, lietas pie tevis atnāk pašas.”
Ir bijušas arī dažas vilšanās. Ivonna un Eli stāsta, ka sanācis ciest diezgan lielus zaudējumus nekvalitatīvu remontdarbu pakalpojumu dēļ. Tāpat viņi teic, ka pie lauku realitātes ir jāpierod, īpaši grūti samierināties ar dzīvnieku nāvi, jo pašiem ir kāds ducis aitu. Ganāmpulkā ir arī vairāki auni, kas netiek turēti vaislai, bet jēru drošībai, jo aitas staigā, kur vēlas, un tāda brīvība, lai arī skan skaisti, saistīta ar dažādiem nelaimes gadījumiem.
Ivonna saka: “Mēs izveidojām šo glempingu, lai arī citi redzētu, cik skaista ir Latvijas daba, lai atvestu cilvēkus uz Latviju. Mūsu idejas pamatā ir kultūras un dabas pieredze – ienāc šeit! Gribam, lai cilvēki ved šurp bērnus, noliek malā savus tālruņus. Mums ir klienti – ģimene no Nīderlandes, tēvs ir profesors, māte – psiholoģe, dzīvo pilsētā. Viņi atbrauca uz šejieni, kur nav interneta, un mazliet baidījās par saviem bērniem. Bet bērni bez interneta ķemmēja aitas un bija laimīgi. Viņi lūdz vecākus atgriezties vēl un vēl. Nākošreiz mēs viņiem parādīsim, kā mājās var pagatavot limonādi. Jums pat nav jāiet uz veikalu, tepat viss ir, tikai jāiepazīst. Jūs varat pagatavot zupas, viss aug uz vietas, bezatkritumu tehnoloģijas!”
“Mūsdienās cilvēki ir aizmirsuši, ka mums ir dota iztēle”, filosofiski piebilst Eli.
Džeremi domā, ka dzīve pilsētā nav īsta dzīve. Pilsētā neredz viens otru. Pēc darba, jau naktī, atnāk mājās, pavakariņo un iet gulēt. Pamostas un, vienkārši, strādā atkal. Tas ir dārgi, pārāk dārgi vienīgajai dzīvei.
“Ir jāpalīdz cilvēkiem atrast ceļu uz laukiem. Mēs saprotam, kāpēc tie, kas atgriežas Latvijā, galvenokārt, apmetas Rīgā. Viņiem šķiet, ka laukos ir pārāk nedroši, grūti. Mēs bez mūsu kaimiņiem būtu pazuduši. Lai cilvēki dzīvotu laukos, tiem jāzina, ka šeit būs pieejami ārsti, slimnīcas, skolas, viss, kas cilvēkam vajadzīgs. Mēs ar savu pieredzi un piedāvājumu cenšamies būt daļa no kustības, kas palīdz cilvēkiem apdzīvot laukus,” tā saka Ivonna un Eli.
📷 Rakstam pievienotas Gintas Zīvertes fotogrāfijas.
Stāstu sagatavoja “Latvijas Lauku forums” un Vidzemes plānošanas reģions, stāsts tapis “Apvārsnis 2020” projekta “PoliRural” ietvaros.
Jaunienācēji lauku telpā ir viena no prioritārajām kopienas grupām, kurām šobrīd pievērsta pastiprināta uzmanība. Latvijas lauki iztukšojas un nepieciešamas rīcības, lai ne tikai stiprinātu tās iedzīvotāju grupas, kas tur joprojām mīt, bet radītu labvēlīgu vidi arī jauniem iedzīvotājiem. Vairāk par projektu angļu valodā uzziniet https://polirural.eu/.
