Atgriezties pēc 600 gadiem
Inese Liepiņa ir māksliniece, tērpu dizainere, skulptore, mākslu studējusi Čikāgas Mākslas institūtā. Uz Jaunpiebalgu atnākusi pirms gandrīz 7 gadiem. Par Inesi saka – glezno ar dzijām.
Kāpēc Inese ir laukos? “Man vienmēr ir bijusi vieta, kur iet laukos. Vienmēr ir bijis tā, ka kāds dzīvo laukos, bet Rīga bija pirmā vieta, kur dzīvojot, man nebija, kur …. Man patīk daba, es vienmēr esmu dzīvojusi, kur ir pieejama daba. Tu izej pa durvīm un tur mežiņš vai pļava. Bet tad – dzīvoju Rīgā un man nav, kur iet. Var iet pie draugiem, tas nav tas pats. Sāku ar riteni braukt divreiz nedēļā. 60 km bija īsais aplītis, līdz 75 km – vienkārši no Rīgas uz Berģiem un tad uz Upesciemu, uz mežiem līdz Zaķumuižai, tādi aplīši. Un, ja es to nedarīju divreiz nedēļā, es biju izmisumā. Arī ziemā tur braucu, slēpoju, jo man tik ļoti bija kaut kā jātiek ārā no pilsētas, mežā. Tāpēc es meklēju mazu būdiņu, kur es vasarā varu vienkārši aizbraukt, lai man nav pa to Brīvības ielu visu laiku jābrauc. Un tad es domāju: “Bet būtu tik jauki, ja man tur arī būtu, kur es varu bišķiņ mākslu darīt. Nu bišķiņ vēl…””, Inese stāsta.
Meklēts daudz, Latvija pārbraukāta krustu – šķērsu. Ļoti patikusi Rauna: kalnaina, pusceļā starp mammas un vectēva dzimtu. Meklējumos iesaistījusies arī Ineses draudzene, bet šo konkrēto vietu vienmēr “izņēmušas no mapītes”, jo šķitis pārāk tālu no Rīgas. Bet gadījies tā, ka kādā trešajā meklējumu braucienā tāpat sanācis braukt caur Jaunpiebalgu, un izlēmušas, ka jāpieķer arī šejiene.
Inese stāsta, ka tikšanās ar mājām ir bijuši maģiska: “Saule jau riet. Viss krūmos un zālēs, ka pat cauri nevar tikt. Un – es sapratu, ka tā ir mana vieta. Es te atrodu lietas, ko man nevajadzētu zināt, ka tās tur ir, es zinu, ka tur būs vēl kaut kas, un es atrodu, un tur vēl kaut kas, un tad es sāku domāt, ka man te ir kāds no radiem dzīvojis, jo – kāpēc es šīs lietas zinu?! Visi saka: “Skaties baznīcas grāmatās”. Bet man tā sajūta, ka nē, tas ir pirms hernhūtiešiem, pirms 500 gadiem. Kas te bija pirms 500 gadiem? Tad atnāca viens, kas prot āderes lasīt, un viņš man pastāstīja par dažām interesantām āderēm. Pēc tam viena paziņa ieteica kādu, kas lasa enerģijas. Viņš atnāk, un viņš ir tik vecs, ka knapi var pastaigāt, apsēžas šeit, paskatās uz mani, un saka: “Tu te agrāk dzīvoji.” Un es saku: “Kad?” Un viņš saka: “Pirms 600 gadiem.” Un es viņam pilnībā noticēju, jo – kāpēc tad es šeit visu zinu? Jo nevarēju saprast, kā es svešā vietā tās visas lietas varu atrast.”
Iekšējā sajūta saka, ka šajās mājās viņa nav ienācēja, bet, vienkārši, atgriezusies. Arī kāda sieviete, kas Inesei palīdzējusi, esot teikusi: “Inese, nedomā, ka tev šī vieta pieder. Tu piederi tai vietai. Tu tai vietai esi vajadzīga”, bet, kad Inese sākusi pasniegt jogas nodarbības, kāds no grupas arī to konstatējis kā faktu: “Tad tu esi tā jogas skolotāja, kas atgriezās.”
Inese smaida: “Es domāju, cik interesanti, ka viņi par mani runā kā par to, kas atgriezās. Domāju: “Tu pat nezini, cik pareizi tas ir pateikts.” Es saku, ka es esmu no šejienes pēc asinīm. Kad kāds saka “jaunienācējs”, es saku: “Nē, es vienkārši…””.
Šī tiešām ir sena vieta, milzīgi, veci koki, apkārt meži un krūmāji. Ik pa laikam nokrīt kāds osis. Kritušie koki aiziet malkā, tepat stāv mazas, glītas malkas grēdiņas, taču Inese saka, ka ēdiena vārīšanai uz plīts nav nekā labāka par žagariem: “Žagari ir daudz karstāki nekā lielā malka. Visi tie mazie žagari, ko visi met prom vai dedzina zaru kaudzēs, es tieši tos lietoju, teiksim, ja man jāuzvāra ūdens – vienkārši saujas ar žagariem met plītī, bet, tikai, ka visu laiku jāmet. Tas nav grūti, to fiziski var, tāda meditācija, ka tev ir, vienkārši, grozi ar žagariem, tu tos tāpat rokās salauz…”.
Smagākiem darbiem gan ir vajadzīgi palīgi, lai arī Inese pati prot ļoti daudz “vīriešu” darbu un zina apiešanos ar darbarīkiem – tas nepieciešams jebkuram skulptoram. Nav izveidojusies draudzība tikai ar motorzāģi. Pati pļauj ar izkapti, pati likusi mājai flīzes, slīpējusi… Beidzot samierinājusies un sākusi sev teikt – apstājies, nedari tos pašus smagākos darbus, tu neesi vīrietis, neāksties, atstāj. Par strādniekiem mājās Inese saka: “Ir grūti, jo reizēm, kad tu paprasi, lai kāds… tu atalgo kādu, un viņš paskatās uz to māju un prasa dubulti. Viņi nezina, ka es pati liku tās flīzes, pati tās grīdas slīpēju – es to darīju, jo es nepelnu 2 vīriešu algas, un, lai samaksātu darbiniekam, man būtu jāpelna divreiz vairāk nekā viņam – ko es nepelnu. Man ir grūti, jo es redzu, ka kāds dara nepareizi un slikti, un man vēl par to jāmaksā. Tā kā man reizēm visvairāk trūkst vīrietis, vienkārši, lai sarunātu ar citiem vīriešiem, lai nekrāpj. Vislabāk būtu vienkārši noīrēt vienu draugu, lai atnāk, un sarunā, un pieskata viņus.”
Pirms pusotra gada, skaldot malku, nelaimīgi gadījies pēdas lūzums, bet malka mājā jādabū, lūzt vai plīst: “Man septembrī ir dzimšanas diena, un es vienkārši salūdzu draugus, kuri vai nu dzīvo laukos, vai kam māja ir laukos, un katrā ģimenē bija viens vīrietis, kas strādā ar motorzāģi. Uzlūdzu 3 vai 4 ģimenes uz to dzimšanas dienu, un tad 2 dienas gatavoju, jo pati jau vispār neko nevarēju palīdzēt. Es biju tikai virtuvē! Kas raksturīgi – kad atnāk rīdzinieki uz talku, tad viņi pēc pusstundiņas prasa: “Nu, kad būs ēšana? Es gribu atpūsties.” Bet, kad atnāk draugi no laukiem, es tikai viņiem pasaku, kur ir liepiņa, kuru nevajag sabraukt, un, kur likt to malku. Un tad es aizeju uz virtuvi – un vairs nevienam neko nevajag teikt. Uzlieku galdu, galds ir uzklāts, visas tās sievas un bērni palīdz uzklāt, kaut tās sievas arī vilka zarus un visu darīja līdzi. Tad saku, ka ir gatavs, var nākt ēst, visi: “Vēl 2 stundas, saule vēl ir. Rīt lietus līs, mēs nevaram tā atstāt.” Un man tā patīk, ka viņi saprot, ka, ja rīt līs, tas nozīmē, ka paliks nepadarīts.”
Inese ir ļoti ciešā saskarē un harmonijā ar dabu. Visas krāsas ir no dabas: “Cilvēki, kas ar mani strādāja, kad es biju tekstila dizainere, teica, ka manas krāsa ir labākas nekā citiem. Ir tā, ka tagad ir vēl vienu pakāpi labāk. Man ir no kā smelties, man ir no kā skatīties”. 2008.gada krīzē Inese zaudējusi auduma dizainera darbus, bet viņai bijusi adāmmašīna un tā, pēc 20 gadu pārtraukuma, atsākusi adīt. Apkārtējie esot bijuši visai skeptiski, jo Latvija ir izdaudzināta adītāju zeme. Taču, acīmredzot, Ineses krāsu izjūta ļāvusi iziet ārpus konkurences. Tirgojusies Berga bazārā, pēc tam uzsākusi tirgoties caur internetu, un gājis tik labi, ka vienu brīdi nemaz Latvijā nav bijis jātirgo. Beidzot arī Latvijā sākuši pirkt par pilno cenu un nesūroties. Inese smejas: “Es pārdodu par 12 Ls šallīti, un tad citi: “Kāpēc tik dārgi!? Es arī pati varu uzadīt!”. Tur par 10 Ls ir dzijas, labi, ņem un adi pati. Bet tad sāku pārdot jakas pa 200-250, un cilvēki pērk un nesūdzas, jo viņi saprot, ka tas ir mans darbs, tur ir kvalitāte un tā ir vērtība. Pēdējais, kas man tagad pārdodas, ir mēteļi, kas ir ļoti dārgi, jo tur ir līdz 2 kg dzijas.”
Un adījumi ir krāšņi – kā ūdeņi, kā saullēkti un saulrieti, kā miglas un zāļu pļavas un tāli meži. Musturaini, krāsu pārejās, plūstoši, maigi, katrs citāds. Inese stāsta, kā rodas krāsu salikumi viņas adījumos, rādot fotogrāfijas: “Te ir mana fotogrāfija, te ir ūdensrozes. Un tad es izvelku krāsas. Tā es sāku darīt šeit, Piebalgā. Tā ir bitene, te ir etiķkoks, bērzs, ūdensrozes. Te ķērpīši un rudens lapas. Es sāku fotografēt un izskatīt manas vecās fotogrāfijas un fotošopā izvilkt krāsas, jo es no sākuma rādīju cilvēkiem tikai bildes, un es sapratu, ka viņi nesaprot. Ja es izvelku krāsas, tad viņi redz: “Ai, tur tāda rozīga krāsa…” Tad mums ir kopēja valoda.”
Arī musturu ritmiem ir sava valoda, maģiska, dziļa filosofija. Inese izrāda savus musturainos darbus: “Mēs adām, ka viens musturs ir vienā virzienā, viens ir otrā virzienā. Teiksim, te ir tumšs un gaišs, tumšs un gaišs, bet dzīvē ir labs un slikts, labs un slikts, priecīgs – bēdīgs, priecīgs – bēdīgs, turīgs – nabags, turīgs – nabags. Un tad Laimas josta- tā mūs izvelk cauri visam, visiem tiem pretstatiem. Vienmēr dzīvē ir tas pavediens, kas vienkārši velk. Un tad, ko mēs darām – ja mums ir tāda diena, kad mums tiešām vajag palīdzību, mēs velkam, ka viņš rāda uz iekšu, šitā… Viņš rāda uz iekšu, ka man vajag šodien. Bet, kad man ir tik daudz spēks un domas, ka es gribu vienkārši ar citiem dalīties, tad mēs nomainām, un mēs velkam, ka viņš rāda uz āru… Ir 3 variācijas – te ir, teiksim, cepure ar sauli un mēnesi, un tad man ir jāapraksta, kas ir saule un mēness, un vispār, ka Latvijā saule iet apkārt, nevis augšā lejā. Tas ir milzīgs darbs, jo es pati uzņemos to atbildību. Un tad es te rakstu, ka saule iet apkārt Latvijā. Nekad nevajag adīt, kad tu esi dusmīgs!”.
Šeit mājā nav televizora, jo tādi ir “Ineses mājas likumi”. Kad ir bērni mājās, tiem vienmēr atrodas, ko darīt. Malkas plītī var cept picas, un paša rullēta pica ir ļoti garda pat, ja tajā ir sīpoli. Reizēm jāizdzen no aploka izlauzušās govis, kas tā vien taisās Ineses kabačos, arī tur bērniem sava darīšana. Telefoni prom, dabā iekšā!
Ar laiku atklājies, ka, lai cik ilgi draugiem būtu jābrauc ciemos no Rīgas, šeit kopā pavadītais laiks ir dziļāks, vērtīgāks. Inese stāsta par saskarsmes kvalitātes izmaiņām: “Kad aizbraucu uz Rīgu, parasti īsti nesatieku cilvēkus, man ir 10 lietas, kas ir jāizdara, lai es tieku atpakaļ mājās, un vēl pārtiku pa ceļam jāsapērk. Tie Rīgas draugi, kas atbrauc, viņi paliek 2 dienas, un mēs runājam vairāk, nekā, ja es aizbrauktu uz Rīgu, un mēs kaut kur kaut kādā krodziņā satiktos. Teiksim, bija draugi- vīrs amerikānis, sieva latviete, Latvijā dzīvo tikai kādu gadu. Saku: “Mums jāaiziet uz Ezernieku ezeru un jādabū upenes.” Pēc tam viņi brīnās: “Ārprāts, tev ir divreiz vairāk!” Nu jā… jāpiešaujas. Un tad mēs Kevinam mēģinām paskaidrot, ko nozīmē “jāpiešaujas”. Vienkārši, tas bija tik patīkami – mēs runājām par kvantu teoriju un par visādām lietām, bet Rīgā, kad es viņus satieku, tur tādas ātras vakariņas… nekas īpašs.”
Laika prognoze internetā – tas, dzīvojot laukos, ir svarīgāks par jebkurām citām ziņām. Ja būs negaiss ar zibeni, labāk tajā dienā ar datoru nestrādāt. Ja būs saulains un jauks laiks – vispirms āra darbi, adīšanu atliks uz vakaru. Ziemās gaišās stundas maksimāli daudz jāizmanto, lai būtu laukā, viss jāizdara iespējami ātri, jāpaspēj pirms tumsas. Nevajag celties, kad ir tumšs, nevajag ēst brokastis tumsā.
Dzīvojot ar dabu, ņem no tās krāsas, smaržas un skaņas, izlaid caur pirkstiem, saadi sirds ritmā. Lai nēsā, lai dabū to enerģiju, kas cilpu cilpām kopā salikta Ineses tērpos.
📷 Rakstam pievienotas Gintas Zīvertes fotogrāfijas.
Stāstu sagatavoja “Latvijas Lauku forums” un Vidzemes plānošanas reģions, stāsts tapis “Apvārsnis 2020” projekta “PoliRural” ietvaros.
Jaunienācēji lauku telpā ir viena no prioritārajām kopienas grupām, kurām šobrīd pievērsta pastiprināta uzmanība. Latvijas lauki iztukšojas un nepieciešamas rīcības, lai ne tikai stiprinātu tās iedzīvotāju grupas, kas tur joprojām mīt, bet radītu labvēlīgu vidi arī jauniem iedzīvotājiem. Vairāk par projektu angļu valodā uzziniet https://polirural.eu/.
