Arvien ierastāks kļūst modelis pārcelties uz dzīvi laukos, saglabājot līdzšinējo darbavietu, jo attālinātais darbs vairs nav ekskluzīva iespēja – to šobrīd praktizē arvien vairāk cilvēku. Pie tā pieraduši gan darba ņēmēji, gan devēji. Nereti šī iespēja maina ne tikai cilvēku ikdienu, bet atnes vēl lielākas pārmaiņas, ļaujot piepildīt sapņus, kas šķita nesasniedzami. Iespējams, ka lielpilsētas paliks tukšākas, bet laukos rosīsies arvien vairāk cilvēku, atnesot enerģiju uz vietām, kas ilgu laiku stāvējušas un gaidījušas jaunus iemītniekus. Iemīļotās laukakmens mājas sienas izstaro spēku, kas kopā ar Sigitas enerģiju un apņēmību veido vietu, kur visu var nolikt līdzsvarā.
Kad sajūti, ka nepieciešamas pārmaiņas
Sigita kopš 2020. gada rudens dzīvo Latvijas vidienē – Madonas novada Liezēres pagastā, pavisam netālu no Lubejas muižas. Tā gada vasaras nogalē viņa iegādājās laukakmens māju un jau rudenī tur uzsāka jauno dzīvi kopā ar savu labradora meitenīti.
Sigitas darba dzīve līdz šim ir bijusi ļoti piesātināta dažādiem pienākumiem – strādājusi žurnālistikā, pēc tam bijusi ilggadēja sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Latvijas Valsts policijā, konsultējusi krīžu vadībā un komunikācijā. Tāpat Sigita joprojām piedāvā pasākumu drošības eksperta konsultācijas.
2020. gada pavasarī tika pieņemts lēmums dzīvē ko mainīt – Sigita beidza sava darba gaitas Valsts policijā un uzsāka savu privātpraksi, lai konsultētu uzņēmumus un piedāvātu dažādas apmācību programmas.
Tagad Sigita ir transformācijas trenere. Viņa piedāvā konsultācijas, apmācības un treniņus gan individuāli, gan komandām, tostarp konsultē stratēģiskās komunikācijas jautājumos, krīzes vadībā, kā arī piedāvā dažādas izaugsmes programmas, sistēmisko koučingu u.c. Izvirzītā prioritāte – darbs ar cilvēkiem – ir saglabājusies, mājvieta laukos profesionālajai izaugsmei netraucē.
Vairums klientu joprojām ir galvaspilsētā, tāpēc Sigita bieži mēro ceļu uz Rīgu, ceļā pavadīto laiku veltot pārdomām, ideju radīšanai, telefonsarunām. Tomēr viņa atzīst, ka ir vēlēšanās pamazām savu uzņēmējdarbību attīstīt arī uz vietas Vidzemē, piedāvājot savas zināšanas vietējiem reģiona iedzīvotājiem – reģioni ir pateicīga vieta, lai attīstītu savas idejas.
Pēc intensīvā darba Valsts policijā, Sigitai šķita, ka konsultāciju privātprakses atvēršana nesīs līdzi nedaudz mierīgāku darba ritmu. Tomēr nekas jau nebija mainījies – straujais skrējiens turpinājās. “Es sapratu, ka ir īstais brīdis tam, ko es vienmēr esmu gribējusi – lauku mieru, plašumu, klusumu. Gribēju dot sevi iespēju pilnvērtīgi atjaunoties – nolikt līdzsvarā dzīves un darba svaru kausus,” stāsta Sigita.
Kas meklē, tas atrod
Tas, kā Sigita meklēja un atrada māju, bija interesants process. Ņemot vērā, ka Sigitai bija gana plašs kontaktu loks, jaunā mājvieta tika meklēta sociālajā tīklā Facebook. Veiksmes vēlējumi mijās ar jau konkrētiem piedāvājumiem.
Tika izvirzīts viens vienīgs parametrs – mājai jābūt apmēram 100 kilometru attālumā no Rīgas, bet vienalga uz kuru debess pusi, jo, kad tiks atrasta īstā vieta, Sigita to vienkārši zinās. “Tā ir tā neizskaidrojamā sajūta ar tām mājām, tā pati, kas bija ar šo – tu to ieraugi, un uzreiz ir skaidrs – ir!” saka Sigita.
Galu galā, māju viņa atrada, pateicoties uzņēmumam, kurš palīdz atrast lauku viensētām jaunus saimniekus, savedot kopā māju ar cilvēku un otrādāk. Paradoksāli, bet šī māja ir tomēr tālāk par 100 kilometriem no Rīgas, tā atrodas pašā Latvijas vidiņā, uzkalnītē, būvēta no laukakmeņiem – Sigitas sapņu māja.
Lauku nervs un harmonija
“Savu bērnību es pavadīju laukos pie omēm. Tas lauku nervs, tā lieliskā sajūta, ka vari iziet ārā un redzēt, kā viss plaukst, dīgst klusumā un mierā – tas latvietim ir asinīs, un diez vai to var kāds izravēt.”
Lauku dzīvi Sigita raksturo ar piemēru: ”Tā ir harmonija, kurā noteicošās ir pamatvērtības, kas uzpeldējušas pašā virspusē. Viena no tām ir malkas plītiņa virtuvē – tā tur joprojām ir, un drēgnajās dienās tajā parādās omulīga dzīvā uguns. Rudenī piefiksēju, cik ārkārtīgi jēgpilna var būt tāda apzināta plīts kuršana. Process, kuru es sauktu par rituālu, un tas tiek atkārtots paaudžu paaudzēs,” saka Sigita.
Laukos var lieliski satikties ar padarīta darba sajūtu. “Ja es, konsultējot uzņēmumu pārstāvjus, prognozēju iespējamo rezultātu un izaugsmi redzu pakāpeniski, tad manā mazdārziņā, atskatoties atpakaļ, es skaidri redzu paveikto – tūlīt. Stādu rozi, un te tā ir! Izcila kombinācija līdzsvaram!”
Vienīgais, kas Sigitai varbūt šobrīd nedaudz pietrūkst, ir tas dinamiskums, kas bija iepriekš, tomēr, kā viņa pati atzīst, tas ir laika jautājums. “Pagaidām es iekārtojos, neesmu vēl iepazinusies diez ko daudz ar vietējiem, labi zinu tikai savus kaimiņus! Bet viss priekšā!”
Kaimiņš kaimiņam
Kaimiņu būšanu Sigita īpaši spilgti izceļ: “Man ir lieliski kaimiņi! Tā vienkāršība un īstums – tas ir kas tāds, ko lielpilsētas skrējienā neatrast! Atceros, ka pašā sākumā, tūlīt pēc iekārtošanās izsaucu skursteņslauķi. Viņš grib kāpt uz jumta, bet mājās nav lielu trepju. Zvanu kaimiņienei – viņa man saka, ka tūlīt būs, Jānis atnākšot. Skatos – Jānis jau klāt, ar visām trepēm, un līdzi arī paziņa, visi rosās. Vēl pēc brīža dzirdu, ka piebrauc vēl viena mašīna ar piekabi – klāt arī otrs kaimiņš, ar citām trepēm – vēl lielākām. Paši visu samenedžējuši, un viss jau sariktēts. Tā sirsnība un atsaucība nav novērtējama!”
Ir svarīgi ar kaimiņu pirms darbiem piesēst un padzert tasi kafijas, parunāties, kaut desmit minūtes. Pilsētā šādus mirkļus ar kaimiņu nepiedzīvo.
Laukos Tev pieder visas zvaigznes pagalmā
Pārcelšanās ir nopietns lēmums, šaubas nereti piezogas vēl pēc tam, kad lēmums ir pieņemts un lieta darīta, bet tad ir svarīgi atcerēties, kas bija tas, kas iepriekš trūka, kas ir tas, kas tagad Tev pieder.
“Pirmajā rudenī, kas bija gana ekstrēms, man divas reizes likās, ka viss ir slikti un traki – esmu viena pati laukos, ar suni, visi mani draugi ir tālu prom. Un abas reizes izgāju ārā pagalmā, paskatījos uz tiem plašumiem, kas man ir visapkārt, uz to zvaigžņoto debess jumu virs galvas, ieklausījos klusumā un sapratu – ka tieši tas ir tas, ko tik ļoti gribēju, ka viss noteikti būs labi.”
Iespējams, ka tādas sajūtas rodas ikvienam, kas pārceļas no pilsētas uz laukiem. Un tas ir tikai loģiski, jo viss mainās – dzīves vide, reizēm arī darbs vai tā organizēšanas kārtība, ikdienas paziņu loks. Ienākot jaunā vietā, trūkst arī praktiska padoma, kur nopirkt garšīgākās smalkmaizītes, kur meklēt tomātu stādiņus vai kādu meistaru. Sigita prāto, ka ļoti noderētu izveidot vietējo mentoru – jaunienācēju gidu sistēmu, kas ienācējiem palīdzētu noorientēties situācijā. No vienas puses – tā palīdzētu uzņemt jaunienācēju vietējā kopienā, no otras – spēku uzņemtu arī pati kopiena, tajā notiktu rosība, dzimtu jaunas idejas un sadarbības, jo katrs jaunpienācējs ir jauna dzirkstele ugunskurā.
Kad prāts dauza bungas
Ja par kaut ko nav īsti skaidras pārliecības, Sigita aicina pamēģināt. Ja ir bailes pieņemt lēmumu par pārcelšanos uz laukiem, vajag kaut trīs dienas padzīvot tādā vidē, pavisam vienkāršos apstākļos. Var izīrēt māju, var aizbraukt pie radiem, draugiem un pabūt.
Ja prāts dauza bungas, tad vajag lēkt – izvērtējot un apdomājot, jo, kā zināms, prāts vadās pēc pieredzes, un viņa uzdevums ir sargāt tā saimnieku no nezināmā. Bet tas nezināms ļoti bieži ir kas ļoti foršs! Klausiet sirdij!
Fotogrāfijas no Sigitas personīgā bižu albūma
Stāstu sagatavoja “Latvijas Lauku forums” un Vidzemes plānošanas reģions, stāsts tapis “Apvārsnis 2020” projekta “PoliRural” ietvaros.
Jaunienācēji lauku telpā ir viena no prioritārajām kopienas grupām, kurām šobrīd pievērsta pastiprināta uzmanība. Latvijas lauki iztukšojas un nepieciešamas rīcības, lai ne tikai stiprinātu tās iedzīvotāju grupas, kas tur joprojām mīt, bet radītu labvēlīgu vidi arī jauniem iedzīvotājiem. Vairāk par projektu angļu valodā uzziniet https://polirural.eu/.
